klausīt
klausīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Darīt, izturēties pēc (kāda) gribas, padoma, norādījumiem. Darīt, izturēties (pēc kāda pavēles, rīkojuma u. tml.).
PiemēriKlausīt vecākus.
1.1.intrans.
PiemēriKlausīt mātei.
Stabili vārdu savienojumiKlausīt uz vārda (arī uz pēdām).
1.2.intrans.; savienojumā ar īpašvārdu Reaģēt uz savu vārdu (par dzīvniekiem).
PiemēriJa jūs to [suni] vēlaties redzēt, tad aizejiet [zooloģiskā] dārza suņu nodaļā. Tas ir ļoti rets eksemplārs un klausa uz vārdu «Džuljeta».
1.3.intrans. Pievērst (kam) uzmanību, ievērot (ko).
PiemēriLaimdota: Slēdz mieru ar vāciem, Lāčplēsi, Uz Spīdolas niknuma neklausi.
1.4.Ticēt (piemēram, tenkām).
Piemēri«Ko jūs klausāt tādas bābu pasakas!» Viņš atsaucās pavisam nepienācīgi asi.
1.5.intrans.; pārn. Būt spējīgam darboties, funkcionēt kādā veidā (par ķermeni, tā daļām, norisēm tajā).
Piemēri..kamēr cilvēkam kājas klausa un mēle mutē, nekur nevarēja pazust.
1.6.intrans.; pārn. Būt (kādam) labi, veiksmīgi izmantojamam (par ierīcēm, iekārtām, rīkiem u. tml.).
PiemēriTam [kapteiņa palīgam] kuģis klausa. Tam vairs par palīgu nevajag braukt nevienu lieku stundu.
2.Klausīties1.
Piemēri«Brāļi tuvu, brāļi tālu, Klausiet savas zīles ziņu..»
2.1.intrans.
Piemēri«Klausiet, klausiet, klausiet, Andrikson! Kur tad jūs tos ozolus esat cirtis?»
2.2.Auskultēt.
PiemēriZelma izģērbās līdz pusei, bet kreklu no krūtīm nolaida tikai tad, kad dakteris klausīja sirdi.
Stabili vārdu savienojumiKlausāmais radziņš.
Avoti: 4. sējums