Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
kluknēt
kluknēt kluknu, klukni, klukn, arī kluknēju, kluknē, kluknē, pag. kluknēju; intrans.; apv.
Būt, sēdēt bezdarbībā, parasti nekustīgi, salīkušā stāvoklī. Kruknēt, kuknēt.
Piemēri«Tā jau viņš te līdz vakaram kluknēs.»
Avoti: 4. sējums