kniebt
kniebt kniebju, knieb, kniebj, pag. kniebu
1.intrans. Sāpīgi spiest, saņemot starp nagiem vai pirkstu galiem (piemēram, ādu).
Piemēri«Es reizēm kniebju sev, cerēdams pamosties savā gultā..»
1.1.Spiest, piemēram, ar spīlēm (par dzīvniekiem).
PiemēriVēzis kniebj.
1.2.trans.
Piemēri..[vēzis] alas durvīs iepleš savas cietās, asās spīles un griež un kniebj visu, kas tikai uzdrošinās tuvoties..
1.3.trans.; pareti Spiest (kopā, parasti lūpas).
PiemēriLūpas visā varā kopā kniebj.
2.trans. Dalīt nost (daļu no kā), saņemot starp nagiem vai pirkstu galiem.
PiemēriKniebt no maizes rieciena pa drupatai.
2.1.Spiežot (ar knaiblēm), veidot (piemēram, robu, caurumu).
PiemēriKamēr biļetēs knieba caurumus, zīmīgi saskatījāmies..
3.parasti 3. pers.; intrans. Sāpīgi kairināt (par vēju, aukstumu u. tml.).
PiemēriSals knieba nežēlīgi..
Avoti: 4. sējums