kodīt
kodīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Vairākkārt kost (ko). Košļāt.
PiemēriViņa kodīja saldu smilgas stiebru un atbalstījās uz elkoņa, lai redzētu Reiņa seju.
- Viņa kodīja saldu smilgas stiebru un atbalstījās uz elkoņa, lai redzētu Reiņa seju.
- ..Zaļga [izmisumā] sarkano kreklu mīdīja ar kājām un kodīja sava kažoka piedurkni.
- ..[kaķei] bija jāmēģina vairākkārt, raugot saņemt nesamo [kaķēnu] tā, lai tam nesāpētu un tas drošāk turētos mutē. No malas skatoties, izlikās, ka kaķe savu mazuli kodītu vai gribētu apēst.
- pārn. Krūmiņam kļuva smagi elpot, asas slapēs atkal kodīja rīkli..
1.1.Vairākkārt spiest (lūpas, mēli) ar zobiem.
PiemēriValdis, apjucis un saniknots, kodīja lūpas.
- Valdis, apjucis un saniknots, kodīja lūpas.
- Bīdamies, ka nav jāsāk skaļi smieties, viņš kodīja mēli un cieta klusu.
Avoti: 4. sējums