konfrontēt
konfrontēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.jur. Pratināt (divas vai vairākas personas) vienlaikus vienā un tai pašā vietā, lai pārbaudītu (parasti pretrunīgu) liecību pareizumu.
PiemēriKonfrontēt apsūdzētos.
2.Pretstatīt (ko, parasti krasi, atšķirīgu). Būt par cēloni tam, ka (kas, parasti krasi, atšķirīgs) tiek pretstatīts.
PiemēriIzrādes atmosfēra tēlaini, ar nosacītu izteiksmes līdzekļu palīdzību, arī neatkarīgi no teksta konfrontē šos divus dzīves principus.
Avoti: 4. sējums