kraukšķēt
kraukšķēt parasti 3. pers., kraukšķ, pag. kraukšķēja
kraukšēt parasti 3. pers., krauks, pag. kraukšēja; intrans.; retāk
Radīt īslaicīgu, asu, paklusu troksni (piemēram, par ko plānu, cietu, trauslu, kas lūst vai tiek spiests). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriRītvakar ap šo laiku droši vien viņš jau būs nogriezis klaipam galu. Ints grauzīs savu brūno... Tas būs ciets, un garoza viņa zobos patīkami kraukšķēs...
Avoti: 4. sējums