krekšķēt

krekšķēt krekšķu, krekšķi, krekšķ, pag. krekšķēju

krekšēt krekšu, krekši, krekš, pag. krekšēju; intrans.; retāk

1.Īsi, aprauti, samērā klusi klepot.

PiemēriTurpat zālājā atpūtas krēslā sēdēja slimniece ar spilvenu aiz muguras. Viņa reizēm krekšķēja.

Turpat zālājā atpūtas krēslā sēdēja slimniece ar spilvenu aiz muguras. Viņa reizēm krekšķēja.
..Pēteris saredzēja tumšu, salīkušu ķermeni. Tas nebija ne krūms, ne ceļmalas stabs, bet cilvēks. Tas nāca pretim, vecīgi krekšķēdams.
..vecāmāte piestā grūž kaņepes, tēvs, trijos līkumos salīcis, krekšķēdams kaut ko zāģē un ēvelē...

1.1.trans. Čerkstošā balsī runāt (ko).

PiemēriKrekšķēt ko nesaprotamu.

1.2.Būt ar čerkstošiem blakustrokšņiem (par balsi).

PiemēriBalss no rītiem kā krauklim krekšķot.

2.parasti 3. pers. Radīt raksturīgas čerkstošas, aprautas balss skaņas (par dažiem dzīvniekiem).

PiemēriŅurd, krekšķ, sprauslo, urkšķ, pīkst un žēli brēc - atkarībā no situācijas - parastais ezis.

Ņurd, krekšķ, sprauslo, urkšķ, pīkst un žēli brēc - atkarībā no situācijas - parastais ezis.

Avoti: 4. sējums