krāpties
krāpties krāpjos, krāpies, krāpjas, pag. krāpos; refl.
2.Krāpt2, parasti vairākkārt.
PiemēriViņa redzēja, kā Jānis, piedzērušu tēlodams, lēja pašbrūvēto sev virsū vai veikli noslēpa pusizdzerto glāzīti aiz maizes klaipa un tūliņ piepildīja, lai Kārlis nepamanītu, ka viņš krāpies.
- Viņa redzēja, kā Jānis, piedzērušu tēlodams, lēja pašbrūvēto sev virsū vai veikli noslēpa pusizdzerto glāzīti aiz maizes klaipa un tūliņ piepildīja, lai Kārlis nepamanītu, ka viņš krāpies.
- «Jūsu kreisais aizsargs aizlika kāju priekšā mūsu labajam uzbrucējam,» Guntis paziņoja. «Melo!» kaimiņu puikas kliedza. «Jūs tikai krāpjaties!»
- Kāpēc es daru, lūk, tieši tā? Vienmēr vai atbildi trāpi? Vai nav gadījies ikdienā - pats ar sevi tu krāpies!
Avoti: 4. sējums