kuknēt
kuknēt kuknu, kukni, kukn, arī kuknēju, kuknē, kuknē, pag. kuknēju; intrans.; apv.
Būt, sēdēt bezdarbībā, parasti nekustīgi, salīkušā stāvoklī. Kluknēt, kruknēt.
PiemēriAizvērtām acīm kuknēdama, viņa varēja redzēt visu savu dzīvi kā uz delnas, no viena gala līdz otram.
Avoti: 4. sējums