kulminēt
kulminēt parasti 3. pers., -ē, pag. -ēja; intrans.
1.Būt tādam, kas ir sasniedzis kulmināciju (1).
PiemēriSavas domas, idejas autors [mākslas fotogrāfs] pēdējā laikā izsaka galvenokārt darbu ciklos, kas ļauj tematu un ideju atklāt ar kulminējošu domas un izteiksmes padziļinājumu..
- Savas domas, idejas autors [mākslas fotogrāfs] pēdējā laikā izsaka galvenokārt darbu ciklos, kas ļauj tematu un ideju atklāt ar kulminējošu domas un izteiksmes padziļinājumu..
- Atzīmējama arī teicamā mēra izjūta kulminējošo masu skatu izveidojumos [operā]; nekur mūsu uzmanību no galvenā nenovirza sīkumi.
- Pirms [simfonijas 3. daļas] kulminējošā kāpinājuma tiek atgādināts vēl pirmās daļas sākuma drūmais tēls.
2.astr. Atrasties uz novērotāja meridiāna (par debess spīdekli).
Avoti: 4. sējums