kurlmēms
kurlmēms -ais; s. -a, -ā.
1.Tāds, kam ir iedzimts vai agrā bērnībā iegūts kurlums un tā izraisīts runas trūkums.
PiemēriTas [jauneklis] smaidīdams tikai noskatījās viņos, tad pielika pirkstu pie mutes, pavēra to un izlaida kaut kādu neartikulētu skaņu. «Jūzi! viņš taču ir kurlmēms! Viņš mūs nesaprot!» [Izsaucās viens no zēniem.]
2.lietv. nozīmē: kurlmēmais, -ā, v.; kurlmēmā, -ās, s. Cilvēks, kam ir iedzimts vai agrā bērnībā iegūts kurlums un tā izraisīts runas trūkums.
PiemēriKurlmēmo apmācīšana runāt.
Avoti: 4. sējums