kučierēt
kučierēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.; novec.
Vadīt pajūgu.
PiemēriZītars paņēma grožus un kučierēja.
- Zītars paņēma grožus un kučierēja.
- Gar dārza stūri izlīgoja zāļu vezums, ko vilka sparīgs bēris. Kučierēja meitene, gadus četrpadsmit piecpadsmit veca..
- Pirmajā orē sēdēja trīs cilvēki, no kuriem viens.. kučierēja..
Avoti: 4. sējums