kārpīties
kārpīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos; refl.
1.Intensīvi, ilgāku laiku kārpīt ar kājām (zemi, sniegu, sūnu u. tml.) — parasti par dzīvniekiem.
PiemēriSuns rej kārpīdamies.
1.1.Intensīvi, ilgāku laiku kārpīt (zemi, sniegu, sūnu u. tml.) ar kādu rīku vai rokām.
PiemēriKārpīties pa kartupeļu tīrumu.
2.Ar grūtībām virzīties (piemēram, uz priekšu, ārā), parasti, grimstot vai stiegot (kur).
PiemēriKārpīties pa dubļaino ceļu.
3.Ķepuroties, spārdīties, parasti cenšoties atbrīvoties.
PiemēriRuksītis kārpījās pa [meitenes] klēpi, stampādamies ar īsām, apbrīnojami tīrām, pavisam necūcīgām kājelēm..
4.sar. Nepakļauties, runāt pretim.
Piemēri«..nekārpies pretim un klausi, ko saka vecāki cilvēki.»
4.1.Ļoti rāties, lamāties.
Piemēri..svētdienā resns kungs melnā talārā kādā nejēdzīgā izloksnē kārpījās un šķendējās no kanceles..
Avoti: 4. sējums