lūžņa
lūžņa -as, s.; parasti vsk.
1.Bojātu, lietošanai nederīgu, arī nekārtīgi novietotu priekšmetu kopums. Vieta, kur atrodas šādi priekšmeti.
Piemēri..mētājās salauzti grozi, kastes, maisi, sasisti podi un spainīši, pat riteņi un sarauti aizjūga gabali. Un visai šai lūžņai pa vidu skraidīja vistas..
- ..mētājās salauzti grozi, kastes, maisi, sasisti podi un spainīši, pat riteņi un sarauti aizjūga gabali. Un visai šai lūžņai pa vidu skraidīja vistas..
- Ķieģeļu šķembas un stikli, un saplēsti trauki. Tīrā lūžņa!
- ..ko viņi [kolekcionāri] tikai visu nevāc, līdz beidzas mūžs un bērni vai bērnubērni visu aizsviež lūžņa!
2.Nolauztu zaru, koku kopums. Vieta, kur atrodas daudz nolauztu zaru, koku.
PiemēriSprādzieni zemē izrāva jaunas bedres un aizbēra vecās, dzīvs nepalika neviens koks. Zeme tur pārvērtās par izsvaidītu zaru un stumbru lūžņu.
- Sprādzieni zemē izrāva jaunas bedres un aizbēra vecās, dzīvs nepalika neviens koks. Zeme tur pārvērtās par izsvaidītu zaru un stumbru lūžņu.
- ..sākas.. īsta lūžņa. Mazās eglītes saaugušas tik cieši, ka tikko var izspiesties tām cauri.. Starp tām aug arī lieli koki, vietām pagadās vētras gāzti kriteņi, kuri salauzījuši un saliekuši zem sevis veselas eglīšu gūzmas un kopā ar saviem zariem veido necaurejamu režģi.
- No rīkstes izcēlās liels, biezs mežs ar tādām lūžņām, ka ne cilvēks, ne lops cauri tikt.
Avoti: 4. sējums