Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
lecināt2
lecināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Panākt, ka lec (1).
PiemēriTautiets [tautietis] savu kumeliņu Augstu sētu lecināja..
2.Strauji šūpot (parasti bērnu) uz augšu un leju vai mazliet mētāt uz ceļgaliem.
PiemēriVectēvs uzsēdina Jānīti sev uz ceļa gala, to lecina uz augšu un dzied.
2.1.Panākt, būt par cēloni, ka pēkšņi, strauji virzās, strauji veras.
PiemēriZemnieki tabakas dožu vākus lecināja vaļā un cieti.
2.2.Kratīt.
PiemēriBļodiņu apņem ar tīru baltas drānas gabalu un lecina uz ceļgala, kamēr loki sāk sulot un smaržot..
3.Panākt (parasti, viegli sitot), ka atdalās (piemēram, miza no koka).
PiemēriDaļa [stabules] jau bija atlēkusi, bet pupurainajās [pumpurainajās] vietās miza vēl turējās pie koka,.. tāpēc jālecina vien vēl.
Avoti: 4. sējums