lišķīgs
lišķīgs -ais; s. -a, -ā
lišķīgi apst.
1.Tāds, kas liekulīgi slavē, nepamatoti cildina (kādu), parasti savtīgos nolūkos.
PiemēriUn kāda lišķīga bērnu māte, iedomādamās, ka nākamgad savu zeņķi pie Lienes varēšot nodot ganos, viņai tikko nenobučoja roku.
- Un kāda lišķīga bērnu māte, iedomādamās, ka nākamgad savu zeņķi pie Lienes varēšot nodot ganos, viņai tikko nenobučoja roku.
- ..[aktrise] šai inscenējumā tēlo Leikartu Lību - lišķīgu, saimniecei iztapīgu tenkotāju..
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriViņa neuzticīgi raugās pretī, bet sarkani krāsotā mute pavērusies lišķīgā smaidā.
- Viņa neuzticīgi raugās pretī, bet sarkani krāsotā mute pavērusies lišķīgā smaidā.
- Cik garšīgs ir visvienkāršākais ēdiens tīru cilvēku mājā, un cik riebīgs var likties visizsmalcinātākais, kur to pasniedz ar lišķīgu nodomu - ieēdināt, parādīt laipnību, lai tu būtu spiests kļūt iepretim laipns un piekāpīgs.
- Vispār viņas cīnījās pašaizliedzīgi, un viņu laipnībā nejuta to lišķīgo iztapību, kas dažkārt nāk līdzi viesmīļu vīriešu pakalpojumiem.
Avoti: 4. sējums