luncināties

luncināties -inos, -inies, -inās, pag. -inājos; refl.

1.parasti 3. pers. Uzturēties (kā tuvumā), luncinot asti, kustoties, lēkājot (parasti par suni).

PiemēriGlupjš un vientiesīgs tai brīdī pietecēja Džerijs. Vispirms viņš piegrūda purnu Ēvalda jaunajām biksēm, pēc tam sāka luncināties ap saimnieci.

Glupjš un vientiesīgs tai brīdī pietecēja Džerijs. Vispirms viņš piegrūda purnu Ēvalda jaunajām biksēm, pēc tam sāka luncināties ap saimnieci.

1.1.Kustēties, lēkāt, luncinot asti (parasti par suni).

PiemēriJā, aprijis cukuru, Citrons [suns] vēl izlaiza meitenei sauju un luncinās vien.

1.2.Glausties klāt (parasti par suni).

PiemēriSuns luncinās saimniekam pie kājām.

2.sar. Uzturēties (kā) tuvumā, parādot sevišķu laipnību, uzmanību, arī iztapību.

PiemēriKur tikai viņš, tur šī pakaļ. Bet kad nu ar to vien būtu pieticis. Nē. Nu viņa luncinās arī ap Jāni.

Kur tikai viņš, tur šī pakaļ. Bet kad nu ar to vien būtu pieticis. Nē. Nu viņa luncinās arī ap Jāni.
Ksendzs esot pasācis vakaros aicināt pie sevis mājās it kā uz grēksūdzi meitenes un luncinājies ap tām.
Lomezis un Sveķis luncinājās pēdējā laikā katru dienu ap amatvīriem..

2.1.Parādīt sevišķu laipnību, uzmanību, arī iztapību.

Piemēri..Aelitai - lai arī kā šī pēcāk locījās un luncinājās, centās un lūdzās - raksturojumu iedeva sliktu..

..Aelitai - lai arī kā šī pēcāk locījās un luncinājās, centās un lūdzās - raksturojumu iedeva sliktu..
Kā viņš līkst un luncinās, kad ierauga principālu! Suņa loma - tikai labas astes viņam vēl vajadzētu.

Avoti: 4. sējums