lutināt
lutināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Izturēties (pret kādu) ļoti saudzīgi, iecietīgi (piemēram, pasargājot no grūtībām, izdabājot).
PiemēriAnita viņu [dēlu] lutināja..: no rītiem ļāva viņam gulēt, cik ilgi viņš pats vēlējās, gatavoja tos ēdienus, kādi viņam visvairāk garšoja, neapgrūtināja ne ar kādiem uzdevumiem.
1.1.Bieži izrādīt (kādam) saudzīgu, labvēlīgu attieksmi (piemēram, ar patīkamiem vārdiem, patīkamu izturēšanos).
PiemēriViņa negaidīja no Arnolda nekādus cēlus un skaistus vārdus, ar kuriem tas nebija viņu lutinājis..
1.2.Ļoti rūpīgi kopt, saudzēt (dzīvnieku).
PiemēriKad Mārusei [ķēvei] gaida kumeļu, māte nezin, kā? savu ķēvīti lutināt.
1.3.pārn. Būt labvēlīgam, izdevīgam (piemēram, par apstākļiem, parādībām).
PiemēriBērnībā un jaunības dienās liktenis viņu [strādnieci] nav lutinājis. Triju gadu vecumā palikusi bez piederīgajiem, viņa uzauga svešu cilvēku mājās..
Avoti: 4. sējums