lāčot
lāčot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.; sar.; niev.
1.Neveiklā, tūļīgā, arī smagnējā gaitā iet.
PiemēriPretī gausiem soļiem, kā ūdensnirēji svina zābakos, lāčo abi atslēdznieki..
- Pretī gausiem soļiem, kā ūdensnirēji svina zābakos, lāčo abi atslēdznieki..
- Viņš lāčoja ātrāk, jo vēl jāaiziet uz lielo tīrumu un vienai kartupeļu stirpai jāapliek biezāka salmu kārta..
1.1.Iet, staigāt (netīrām, sabristām kājām, apaviem).
PiemēriKrāsns bija kurināma no Lienas istabas puses, tā ka Fredim, malku nesot, nenācās te sniegainām kājām lāčot iekšā.
- Krāsns bija kurināma no Lienas istabas puses, tā ka Fredim, malku nesot, nenācās te sniegainām kājām lāčot iekšā.
Avoti: 4. sējums