lāčot
lāčot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.; sar.; niev.
1.Neveiklā, tūļīgā, arī smagnējā gaitā iet.
PiemēriPretī gausiem soļiem, kā ūdensnirēji svina zābakos, lāčo abi atslēdznieki..
1.1.Iet, staigāt (netīrām, sabristām kājām, apaviem).
PiemēriKrāsns bija kurināma no Lienas istabas puses, tā ka Fredim, malku nesot, nenācās te sniegainām kājām lāčot iekšā.
Avoti: 4. sējums