līdzjūtīgs
līdzjūtīgs -ais; s. -a, -ā
līdzjūtīgi apst.
līdzjutīgs -ais; s. -a, -ā; retāk
līdzjutīgi apst.
1.Tāds, kam citu bēdas, nelaime izraisa līdzjūtību.
PiemēriLīdzjūtīgs cilvēks.
- Līdzjūtīgs cilvēks.
- ..viņš [ārsts] mani apspaidīja, izlikdamies visai līdzjūtīgs, un ar melnu trubiņu klausījās gan pie labiem, gan kreisiem sāniem.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriLīdzjūtīgs skatiens.
- Līdzjūtīgs skatiens.
- Neviena līdzjūtīga vārda tie viņam nepateica..
Avoti: 4. sējums