lūrēt
lūrēt lūru, lūri, lūr, pag. lūrēju; intrans.; sar.
1.Slepus skatīties, vērot.
Piemēri..uz kapu celiņa parādās uradņiks Dimba. Viņš nāk saliecies, lūrēdams caur ceriņu krūmu.
- ..uz kapu celiņa parādās uradņiks Dimba. Viņš nāk saliecies, lūrēdams caur ceriņu krūmu.
- ..Ainis lūrēja pa šķirbu pūnītē un izteica kritiskas piezīmes: «Iemukuši [stirniņa] kaktā. Tā esot pieradināta!»
- Ja kādu lupatu arī piekāra logam priekšā, tad vairāk tādēļ, lai katrs garāmgājējs nelūrētu iekšā.
- pārn. Un rudens aizmūk projām no vīriem Un bailīgi lūr iekšā pa logu..
Stabili vārdu savienojumiLūrēt ar vienu aci. Lūrēt caur pieri.
- Lūrēt ar vienu aci idioma — Skatīties zaglīgi, slepus (uz ko).
- Lūrēt caur pieri idioma — Skatīties naidīgi (uz ko).
2.Skatīties ilgi (uz ko). Skatīties nekustīgi, ilgi.
PiemēriŠavāls: Tu atvaino, ka es tevi tā... piezoboju. Ko tad tu lūri uz jauniem skuķiem, ka vai acis veļas ārā!
- Šavāls: Tu atvaino, ka es tevi tā... piezoboju. Ko tad tu lūri uz jauniem skuķiem, ka vai acis veļas ārā!
- «No tā, kā tu visu dienu lūrēji uz kuģi,.. man ir skaidrs, ar kādu nolūku esi atnācis.»
- «Ko tu, resnais, tā lūri? Vai muižnieka cilvēks nevar iedzert savu glāzi?»
- «Ko tu vēl lūri - skaidrs, Strautiņš stāv uz mūsu zemes!» iesaucās Matilde..
Avoti: 4. sējums