Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
mēmums
mēmums -a, v.; parasti vsk.
1.Artikulētas runas trūkums vai ievērojams vājinājums (dzirdes orgāna bojājuma vai smadzeņu centru bojājuma dēļ).
PiemēriCilvēks pazaudēja balsi un tagad nevar ne dziedāt, ne runāt un pat ne pačukstēt. Lūpas kustas, bet skaņas kā nav, tā nav. Mēmums apēnoja prieku..
  • Cilvēks pazaudēja balsi un tagad nevar ne dziedāt, ne runāt un pat ne pačukstēt. Lūpas kustas, bet skaņas kā nav, tā nav. Mēmums apēnoja prieku..
2.Pilnīgs klusums.
PiemēriUz laivas varēja saredzēt pašu Jāni un dažus zaldātus ar šautenēm. Līdz šejienei [krastam] neuzlidoja neviena skaņa. Salīdzinot ar tālo dunoņu, likās, tur valda savāds mēmums.
  • Uz laivas varēja saredzēt pašu Jāni un dažus zaldātus ar šautenēm. Līdz šejienei [krastam] neuzlidoja neviena skaņa. Salīdzinot ar tālo dunoņu, likās, tur valda savāds mēmums.
  • ..un [kaimiņš] pašapmierināti, gandrīz vai uzjautrināti raugās drūmajā klusētājā. Mēmums ieilgst..
  • Ienaidnieks nezināja, kas patlaban notiek pilsētā. Tukšās ielas iedvesa šaubas un neuzticību klusumam, kas likās draudošs savā mēmumā.
Avoti: 5. sējums