mērķēt
mērķēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.
1.Regulēt, nostādīt šaujamieroci tā, lai šāviena trajektorija ietu caur kādu punktu mērķī. Regulējot, nostādot šaujamieroci šādā veidā, censties panākt, lai lode, šāviņš trāpītu kādā mērķa punktā.
PiemēriKrists apgriezās, atspiedās uz elkoņa un, rūpīgi mērķēdams, izšāva visu pistoles aptveri..
1.1.trans.
PiemēriMērķēt ložmetēju.
1.2.Ar skatienu, koordinējot kustības, censties panākt, lai kas mests trāpītu (kur).
PiemēriRīgas ielās zēni un nereti arī meitenes, bruņojušies ar sprunguļiem un citiem metamajiem, mērķē kastaņkoka zaros.
1.3.trans.
PiemēriMērķēt rokas granātu.
1.4.pārn.; sar. Domāt par kādu darbības mērķi, censties pēc kā.
Piemēri«Latīņu valoda noslēdza [reflektantiem] daudzas durvis, tādēļ mērķēju uz tautsaimniecību. Tur izkritu cauri matemātikā.»
2.Dot mājienu (kādam). Likt saprast, likt manīt (kādam, ko). Sacīt (uz kādu).
Piemēri«Būs arī tādi, kas varbūt tikai uz āmen paspēs [tikt kaujā],» Miša izgudrēm prāto. Sāku saprast, uz kuru pusi viņš mērķē, un mani tas uzjautrina.
2.1.trans.
PiemēriIrma saprata, ka Kārkliņa pēdējos teicienus mērķēja uz viņu.
Avoti: 5. sējums