manējais
manējais s. -ā; pieder. vietn.
1.adj. nozīmē Tāds, kas pieder, piemīt runātājam. Mans.
PiemēriVēlāk, atraisījis somu, sapratu, ka tā nav manējā.
- Vēlāk, atraisījis somu, sapratu, ka tā nav manējā.
- ..Ir tautas bēda mana ļaunā diena - Un viņas prieki arī manējs prieks.
- «Tāds darbs, kāds ir jūsējais un kāds ir arī manējais,» Liepiņš turpināja, «tāds prot izsmelt visu cilvēku..»
2.lietv. nozīmē Runātāja ģimenes loceklis, piederīgais.
Piemēri«Nebūtu manējā aizskrējusi uz laukiem, šovakar mēs Jauno gadu sagaidītu ne tā, kā toreiz angļos - ar žēliem meldiņiem un pestīšanas armijas smalkmaizītēm...» [Saka vīrs.]
- «Nebūtu manējā aizskrējusi uz laukiem, šovakar mēs Jauno gadu sagaidītu ne tā, kā toreiz angļos - ar žēliem meldiņiem un pestīšanas armijas smalkmaizītēm...» [Saka vīrs.]
- «Manējam jau arī deguns sasarcis un acis spīd,» un Ziediņa pakrata ar pirkstu pret vīru..
- Nekad man personīgi krustmāte nav sūtījusi vēstules. Droši vien tas attieksies uz mani un Hariju... labi, ka manējie nav mājā.
2.1.Runātāja biedrs, kolektīva loceklis.
Piemēri..brigadieris aprāva sakāmo, paskatījās uz ceļu un iesaucās: «A, manējie!»
- ..brigadieris aprāva sakāmo, paskatījās uz ceļu un iesaucās: «A, manējie!»
- «Patiesību sakot, es nemaz nezinu, par kuru lai turu īkšķi,» Jakovs Vasiļjevičs jokojās.. «Visi jūs [sportisti] esat manējie, vai tā nav, biedri Vieziņ?»
Avoti: 5. sējums