mantīgs
mantīgs -ais; s. -a, -ā
1.Tāds, kam pieder, parasti liels, īpašums. Bagāts.
PiemēriBuržuāzisko valstu parlamentos lielākoties ir mantīgo šķiru pārstāvji.
- Buržuāzisko valstu parlamentos lielākoties ir mantīgo šķiru pārstāvji.
- Viņa [māte] Jorģa vietā bija izraudzījusi Anitai citu - mantīgāku cilvēku, bet meitene mātei neklausīja.
- Iznāca tā: teātris no strādniekiem atrāvās, bet pilsonība, tā toreiz sauca mantīgos slāņus, izrādījās nespējīga teātri pabalstīt.
1.1.Saistīts ar, parasti lielu, īpašumu, tam raksturīgs.
Piemēri..viņš velti mēģinājis iestāties buržuāziskās Latvijas universitātē - to neļāva ne ģimenes mantīgais, ne sabiedriskais stāvoklis.
- ..viņš velti mēģinājis iestāties buržuāziskās Latvijas universitātē - to neļāva ne ģimenes mantīgais, ne sabiedriskais stāvoklis.
- Dolgonosiks savu rosīgo un mantīgo būtību mums pasniedza kā vizītkarti jau ar ārējo izskatu - mantām nokrāvies, viņš gāja klupdams krizdams..
Avoti: 5. sējums