Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
meženis
meženis -ņa, v.
1.Sēklaudzis, kam nav attiecīgā mātesauga kultūras īpašība.
PiemēriViņai ir divas ābeles - vecā ābele un jaunā. No sēklas izaudzētajam meženim pērn bija pirmais ābols.
2.Mežā vai mežam pieguļošā platībā savvaļā izaudzis koks, kas izmantojams par stādāmo materiālu meža atjaunošanai.
3.Mežābols.
PiemēriPaulis nomīdītajā zālē sameklē āboltēnus, iekož un saviebjas - mežeņi.
Avoti: 5. sējums