meženis
meženis -ņa, v.
1.Sēklaudzis, kam nav attiecīgā mātesauga kultūras īpašība.
PiemēriViņai ir divas ābeles - vecā ābele un jaunā. No sēklas izaudzētajam meženim pērn bija pirmais ābols.
- Viņai ir divas ābeles - vecā ābele un jaunā. No sēklas izaudzētajam meženim pērn bija pirmais ābols.
- Ar sēklām rozes pavairo tad, ja grib iegūt mežeņus, tas ir, potcelmus gleznāko šķirņu pavairošanai.
- Tēvs domāja: tie ērkšķu krūmi par mežeņiem top. Vajadzēs jaunus stādīt.
2.Mežā vai mežam pieguļošā platībā savvaļā izaudzis koks, kas izmantojams par stādāmo materiālu meža atjaunošanai.
3.Mežābols.
PiemēriPaulis nomīdītajā zālē sameklē āboltēnus, iekož un saviebjas - mežeņi.
- Paulis nomīdītajā zālē sameklē āboltēnus, iekož un saviebjas - mežeņi.
Avoti: 5. sējums