monolīts2
monolīts -ais; s. -a, -ā
monolīti apst.
1.Tāds, kas ir masīvs, tāds, kas ir veidots no viena liela gabala.
PiemēriMonolīts balsts.
- Monolīts balsts.
- Monolīta krastmala.
- Monolītie, pelēkie bloki.. izskatās kā tādi milzīgi eži, tērauda adatām apauguši.
- Tēls iecerēts monolītā granītā, slīpēts.
- ..Aizkaukāzā, Ukrainā no monolītā betona ceļ ne tikai sabiedriskās, bet arī.. dzīvojamās ēkas.
2.Vienots, nedalīts, arī bez pretrunām.
PiemēriStipra personība redzama arī Aspazijas mūža otra pusē rakstītajos sacerējumos. Tiesa, tagad tā nav tik monolīta kā abos gadu desmitos ap gadsimtu miju.
- Stipra personība redzama arī Aspazijas mūža otra pusē rakstītajos sacerējumos. Tiesa, tagad tā nav tik monolīta kā abos gadu desmitos ap gadsimtu miju.
- Ar prātu un jūtām varēja uztvert, ka Lista sonātes koncepcija ir monolīta, tajā viss, no pirmās līdz pēdējai notij, pakļauts vienotai domai un izveido vienotu skaņu konstrukciju.
Avoti: 5. sējums