Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
monologs
monologs -a, v.
1.Viena cilvēka samērā ilga nepārtraukta runa (ar sarunbiedru vai sevi).
Piemēri«Odesa ir brīnišķīga pilsēta...» iesāk filozofēt mans ceļabiedrs. Es jau zinu: tas ir sākums garam monologam par odesiešu dzīvespriecīgo raksturu, par pilsētas ievērojamām vietām..
  • «Odesa ir brīnišķīga pilsēta...» iesāk filozofēt mans ceļabiedrs. Es jau zinu: tas ir sākums garam monologam par odesiešu dzīvespriecīgo raksturu, par pilsētas ievērojamām vietām..
  • Vintēna kliedza telefonā, neklausīdamās nekādos skolotājas paskaidrojumos, runādama vienīgi savu. Parasti tādu monologu viņa nobeidza ar draudiem..
1.1.literat. Viena literāra tēla samērā gara nepārtraukta runa (ar sarunbiedru vai sevi).
PiemēriTad E. Zīle runā monologu, kurā atklājas saimnieka sarežģītā un pretrunīgā dvēsele.
  • Tad E. Zīle runā monologu, kurā atklājas saimnieka sarežģītā un pretrunīgā dvēsele.
  • Drāmas teātra izrādē Satina monologs bija ļoti pārdomāts un mākslinieciski spilgts.
1.2.mūz. Vienas personas dziedājums (parasti operā) ar vēstījuma raksturu.
PiemēriŠā [operas «Baņuta»] cēliena otrs lielākais solo dziedājums ir Daumanta monologs.
  • Šā [operas «Baņuta»] cēliena otrs lielākais solo dziedājums ir Daumanta monologs.
2.literat. Daiļdarbs vai tā daļa, kas uzrakstīta šādas runas formā.
PiemēriJaunākajā dzejā biežāk sāk izmantot dažādus retoriskā stila paņēmienus... bieži sastopam veselus dzejoļus retoriska monologa vai dialoga formā.
  • Jaunākajā dzejā biežāk sāk izmantot dažādus retoriskā stila paņēmienus... bieži sastopam veselus dzejoļus retoriska monologa vai dialoga formā.
Stabili vārdu savienojumiIekšējais monologs.
Avoti: 5. sējums