muļķa
muļķa ģen., nelok.
1.Tāds, kam ir nepietiekami attīstīts, arī nepietiekami aktivizēts prāts. Muļķīgs (1).
PiemēriTu [Upīšu Mārtiņš] jau esi tāds muļķa lielībnieks, ka visus saimniekus bagātus pataisi.
- Tu [Upīšu Mārtiņš] jau esi tāds muļķa lielībnieks, ka visus saimniekus bagātus pataisi.
- «..lai muļķa kalpa meitas nedomā, ka bagāti saimniekdēli šīs precēs.»
- «Kāpēc viņas bēga kā nelabo ieraudzījušas? No manis, vai? Muļķa sievas!» Tā norunājis, vīrs uzpīpēja papirosu..
- «Es jau nesaprotu tās jaunās būšanas tā kā jūs, jaunie, bet savā muļķa prātā domāju, ka tas, kas darbu strādā, tagadējai valdībai pretim nedara.» [Saka Pakalns.]
Stabili vārdu savienojumiMuļķa prāts.
- Muļķa prāts — Nepietiekami attīstīts, arī nepietiekami aktivizēts prāts.
1.1.Tāds, kas – pēc kādiem cilvēka priekšstatiem – nav gudrs (par dzīvniekiem).
PiemēriBet ko tu muļķa vistām iestāstīsi? Viņām pietiek, ja dabū dārzā nozagt kādu ogu..
- Bet ko tu muļķa vistām iestāstīsi? Viņām pietiek, ja dabū dārzā nozagt kādu ogu..
- Muļķa Minka, viņš laikam domāja, ka puļķītis ir dzīvs.
1.2.pārn. Neatbilstošs, neiederīgs, arī nelietderīgs (parasti par priekšmetiem).
Piemēri«Ehei! Apturi to muļķa mašīnu [buldozeru]! ..» viņš kliedza jau pa gabalu.
- «Ehei! Apturi to muļķa mašīnu [buldozeru]! ..» viņš kliedza jau pa gabalu.
Stabili vārdu savienojumiMuļķa desa.
- Muļķa desa vienk. — Muļķadesa.
2.Tāds, kam vēl trūkst pieredzes, zināšanu, izpratnes (par bērniem).
PiemēriMāsa, kaut gan vecāka, sabaidījās; es, muļķa meitēns, mierināju viņu..
- Māsa, kaut gan vecāka, sabaidījās; es, muļķa meitēns, mierināju viņu..
- Un esmu atkal tikai muļķa puika, Kam tīk uz plāna ledus slidināties.
- Aprāns taču nav muļķa pusaudzis, bet cilvēks ar dzīves pieredzi..
Avoti: 5. sējums