muļķa
muļķa ģen., nelok.
1.Tāds, kam ir nepietiekami attīstīts, arī nepietiekami aktivizēts prāts. Muļķīgs (1).
PiemēriTu [Upīšu Mārtiņš] jau esi tāds muļķa lielībnieks, ka visus saimniekus bagātus pataisi.
Stabili vārdu savienojumiMuļķa prāts.
1.1.Tāds, kas — pēc kādiem cilvēka priekšstatiem — nav gudrs (par dzīvniekiem).
PiemēriBet ko tu muļķa vistām iestāstīsi? Viņām pietiek, ja dabū dārzā nozagt kādu ogu..
1.2.pārn. Neatbilstošs, neiederīgs, arī nelietderīgs (parasti par priekšmetiem).
Piemēri«Ehei! Apturi to muļķa mašīnu [buldozeru]! ..» viņš kliedza jau pa gabalu.
Stabili vārdu savienojumiMuļķa desa.
2.Tāds, kam vēl trūkst pieredzes, zināšanu, izpratnes (par bērniem).
PiemēriMāsa, kaut gan vecāka, sabaidījās; es, muļķa meitēns, mierināju viņu..
Avoti: 5. sējums