mudžināties
mudžināties -inos, -inies, -inās, pag. -inājos; refl.
1.parasti 3. pers. Refl. → mudžināt1. Tikt mudžinātam.
PiemēriDzija mudžinās.
- Dzija mudžinās.
- Tīkla linums it kā turējās vīriem pretim, ķērās, mudžinājās, dažviet pat plīsa.
- ..misiņa skaida aši skrullējas spirālē, tek lejā no virpas un mudžinās..
- pārn. ..kaktā pustumsā plaiksnījās televizora ekrāns. Uz tā mudžinājās neskaidras ēnas.
2.Būt neskaidram, juceklīgam (parasti par domām, priekšstatiem).
PiemēriIntu pārņēma savāds, nepiedzīvots satraukums, roka pat drebēja, drudžainu domu jūklis mudžinājās smadzenēs, ka ne attapties.
- Intu pārņēma savāds, nepiedzīvots satraukums, roka pat drebēja, drudžainu domu jūklis mudžinājās smadzenēs, ka ne attapties.
- Dziesma tika dziedāta aizrautīgi, taču neskanēja... Vārdi mudžinājās. Brīžiem šķita, ka meldija nupat notrūks..
4.sar. Darīt ko, darboties, kustēties, parasti lēni, neveikli, arī nemērķtiecīgi.
PiemēriVecmāmuļa vēl mudžinājās ap gultu, Robis apģērbies pagāja uz durvīm.
- Vecmāmuļa vēl mudžinājās ap gultu, Robis apģērbies pagāja uz durvīm.
- Viņš paklāja.. mēteli, uz kura atlaidās Magda, kārtodama matus un apģērbu... Beigusi mudžināties ap galvu, viņa salika rokas klēpī..
- Meitenes nemīņājās, nemudžinājās un neslinkoja. Katru dienu viņu rokas pielika vienai jaunceltnes sienai lielu, mirdzošu gabalu..
Avoti: 5. sējums