mānīt
mānīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Stāstot ko nepatiesu, apzināti maldināt.
Piemēri..bērnu mānīt, ka laidīs skolā, droši nezinot, vai to varēs, arī nedrīkstēja.
Stabili vārdu savienojumiMānīt (pašam) sevi (ar ko).
1.1.Ar viltu panākt, ka (dzīvnieks) klausa, izturas kādā veidā. Arī vilināt.
PiemēriLapsu nedrīkst mānīt, kad tā ir tuvāk par 70-80 metriem, jo tad tā noteikti pamanīs skaņu viltojumu.
1.2.intrans. Neprecīzi, arī nepareizi atspoguļot īstenību (par maņu orgāniem).
PiemēriPauls: Ja acis nemāna, tad laikam uz Roplaiņiem esmu atkūņājis.
2.Apzināti izturēties negodīgi. Arī krāpt.
PiemēriManīt pircēju.
2.1.intrans.
PiemēriNav manī vairs tādu jūtu, Kas līdz tev varētu kaist, Un mānīt man tomēr par grūtu, Jo pati tu - sapnis skaists.
Avoti: 5. sējums