mēdīt
mēdīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Komiski vai nievīgi atkārtot (kāda) vārdus, atdarināt runu, balss skaņas. Komiski vai nievīgi atdarināt (kāda) mīmiku, kustības.
PiemēriViņš izstiepa zodu, it kā tur arī bijusi bārdele, un ar pārmērīgu īgnumu.. mēdīja pakaļ tēva stostulīgo maļamo. «Nekā-a, dē-eliņ..»
- Viņš izstiepa zodu, it kā tur arī bijusi bārdele, un ar pārmērīgu īgnumu.. mēdīja pakaļ tēva stostulīgo maļamo. «Nekā-a, dē-eliņ..»
1.1.intrans.
PiemēriIelas puikas barā visur skrēja viņam pakaļ, auroja mēdīdami..
- Ielas puikas barā visur skrēja viņam pakaļ, auroja mēdīdami..
- Viņš [zēns] pievērsās brālēnam.. «Parīt jau pirmais septembris.» -.. «Nu, un?» - «Nu, un - nu, un!» Zigurds mēdoši atkārtoja..
- ..Ervīns, laikam mani mēdot, iepleta acis un sastindzināja skatu, it kā gribētu mani hipnotizēt. Es jutu, ka piesarkstu, un nolaidu acis pirmā.
- sal. Kad [meitene] pasviedās uz vienu pusi, uz otru, ēna lēkāja pretī kā jokodama un mēdīdama.
Avoti: 5. sējums