mēmums
mēmums -a, v.; parasti vsk.
1.Artikulētas runas trūkums vai ievērojams vājinājums (dzirdes orgāna bojājuma vai smadzeņu centru bojājuma dēļ).
PiemēriCilvēks pazaudēja balsi un tagad nevar ne dziedāt, ne runāt un pat ne pačukstēt. Lūpas kustas, bet skaņas kā nav, tā nav. Mēmums apēnoja prieku..
2.Pilnīgs klusums.
PiemēriUz laivas varēja saredzēt pašu Jāni un dažus zaldātus ar šautenēm. Līdz šejienei [krastam] neuzlidoja neviena skaņa. Salīdzinot ar tālo dunoņu, likās, tur valda savāds mēmums.
Avoti: 5. sējums