mēs
mēs ģen. mūsu, dat. mums, akuz. mūs, instr. ar mums, lok. mūsos; vietn. (dsk. 1. pers.).
1.pers. vietn. Runātājs (rakstītājs) kopā ar kādu vai kādiem (attiecībā pret citiem).
PiemēriMēs te strādājam.
- Mēs te strādājam.
- Viņš dzīvo pie mums.
- «Ernest, Ernest, tu nezini, ko tu runā! Es, nabaga pakrituša saimnieka meita, tu, bagāta tēva dēls, - mēs nederam kopā.»
- Mēs ar Juhanu un Kārli pārnesām savu mantību uz aitu kūti. Pēc vagona šaurības jūtamies kā deju zālē.
- ..bagātie radi pret mums nepazemojās tiktāl, ka būtu mūs, nabagus, kāzās lūguši..
2.ģen., pieder. vietn. Tāds, kas pieder, piemīt runātājam (rakstītājam) kopā ar kādu vai kādiem (attiecībā pret citiem).
PiemēriUn tā nu gadījās, ka reiz arī mūsu artilērijas divizions uz pāris nedēļām apstājās šajā jaukajā pilsētiņā. Tas nozīmēja, ka no mūsu rindām jāieceļ arī jauns komandants.
- Un tā nu gadījās, ka reiz arī mūsu artilērijas divizions uz pāris nedēļām apstājās šajā jaukajā pilsētiņā. Tas nozīmēja, ka no mūsu rindām jāieceļ arī jauns komandants.
- Cilvēki kopuši bites jau no seniem laikiem, bet toreiz stropi atradušies mežos. Mūsu dienās bites pārnākušas arī uz lielpilsētu.
Stabili vārdu savienojumi
Avoti: 5. sējums