mīcīt
mīcīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Jaukt, spaidīt (kādu masu), lai padarītu (to), piemēram, viendabīgu, elastīgu.
PiemēriMīcīt biezpienu.
- Mīcīt biezpienu.
- Mīcīt tepi.
- Mīcīt plastilīnu.
- Mīcāmā mašīna.
- Mīklu mīca tik ilgi, līdz tā vienāda, elastīga, atdalās no trauka malām un rokām.
- Kamēr puika sanesa no nojumes ķieģeļus.. un tad ārā pie durvīm mīcīja mālus, meistars grozījās pa kambari..
- Māte mīca dzeltenmaizi ar ogām.
- Sievietes jau no mazas gaismiņas kurina krāsni un mīca raušus.
Stabili vārdu savienojumiMīcīt dubļus (arī mālus).
- Mīcīt dubļus (arī mālus) idioma — Grūtībām virzīties pa dubļiem (māliem).
- Mīcīt maizi (arī pīrāgus, raušus u. tml.) — Šādā veidā gatavot mīklu maizes (pīrāgu, raušu u. tml.) cepšanai.
2.sar. Sist, arī grūstīt, spaidīt (parasti cilvēku).
PiemēriIgoram, izrādījās, bija pamatīgi nobrāzta piere. Viņš tomēr nemaz nebija dusmīgs, tikai smējās, stāstīdams, kā es viņu mīcījis.
- Igoram, izrādījās, bija pamatīgi nobrāzta piere. Viņš tomēr nemaz nebija dusmīgs, tikai smējās, stāstīdams, kā es viņu mīcījis.
3.sar. Spiest, bāzt (kur iekšā).
Avoti: 5. sējums