nadzīgs
nadzīgs -ais; s. -a, -ā
nadzīgi apst.
1.Aktīvs, neatlaidīgs, darbīgs, arī veikls.
PiemēriNadzīgs zēns.
- Nadzīgs zēns.
- Nadzīgas kustības.
- Nadzīgi strādāt.
- Tas skuķis nu gan bija nadzīgs un stiprs! Kā cirta lāpstu zemē, tā paprāvs grāvītis izdobās.
- Mainās iemītnieki. Gaumes mainās. Un tad vienmēr krāsotājs kāds nāk, Aizziež sienā šķirbas grumbuļainās Un ar otu nadzīgs strādāt sāk.
- Tikuši otrā krastā, draugi atkal nadzīgi turpināja ceļu.
1.1.Ātrs, straujš (par dzīvniekiem).
Piemēri..ķēvi varbūt neņems, lai gan vilcēja un rikšotāja tā ir nadzīga.
- ..ķēvi varbūt neņems, lai gan vilcēja un rikšotāja tā ir nadzīga.
- ..nadzīgi kaļ dzenis..
2.Tāds, kas aktīvi īsteno savu vēlēšanos, tieksmi.
PiemēriNadzīgs jokotājs.
- Nadzīgs jokotājs.
- Nadzīgs uz grāmatu lasīšanu.
- Nadzīgs uz nedarbiem.
- Tad, kad vajadzēja dalīt posteņus un portfeļus, tad visi [ministri] bija žigli un nadzīgi.
- Par brīvu ļaudis izkalpināt, uz to Beķeris ir nadzīgs..
2.1.pārn. Tāds, kam viegli izraisās kāds (psihisks vai fizioloģisks) stāvoklis.
PiemēriKur nu Indulis uz sarkšanu pēkšņi tik nadzīgs!
- Kur nu Indulis uz sarkšanu pēkšņi tik nadzīgs!
Avoti: 5. sējums