naujums1
naujums [nàujums] -a, v.; apv.
Vispārināta īpašība → naujš, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriBet sirmais mācītājs bija savā ziņā arī žēlīgs: kad zvanītājs viņa lūdzās - un uz to viņš bija kā radīts, jo dažreiz naujumā pat ar svārku stūri slaucīja acis -, viņš tam piedeva..
Avoti: 5. sējums