neomulīgs
neomulīgs -ais; s. -a, -ā
neomulīgi apst.
1.Tāds, kas izraisa nepatīkamas (parasti neērtības, neveiklības, arī baiļu) izjūtas.
PiemēriViss beidzās ar to, ka Laimonis sacīja: «Ej projektē savas kleķa vasaras mājiņas un nebāz degunu lietās, no kurām neko nesajēdz.» Dainis .. aizgāja. Pēc tam kādu brīdi valdīja neomulīgs klusums..
- Viss beidzās ar to, ka Laimonis sacīja: «Ej projektē savas kleķa vasaras mājiņas un nebāz degunu lietās, no kurām neko nesajēdz.» Dainis .. aizgāja. Pēc tam kādu brīdi valdīja neomulīgs klusums..
- Kamēr gājām zem rokas uz pieturu, mums nebija ko runāt.. Trolejbuss nāca ātri, aiztaupījās nomācošā, neomulīgā gaidīšana divatā.
1.1.Tāds, kam ir raksturīgas nepatīkamas (parasti neērtības, neveiklības, arī baiļu) izjūtas (par psihisku stāvokli).
PiemēriNeomulīgs garastāvoklis.
- Neomulīgs garastāvoklis.
- ..pagrabā nejauki iebrēcās kaķis, un pēc gara ņaudiena arī tas apklusa. Viss bija kluss kā morgā. Es jutos tik neomulīgi, kā sen nebiju juties.
1.2.apst. Savienojumā ar «būt», «tikt», «tapt», «kļūt» formām apzīmē psihisku stāvokli, kas saistīts ar nepatīkamām (parasti neērtības, neveiklības, arī baiļu) izjūtām.
Piemēri«Jūs neuztraucieties un neņemiet vērā,» piebilst Andrejs. «Vectēvs mums tāds dīvainis.» Viegli pasacīt, taču man ir pavisam neomulīgi..
- «Jūs neuztraucieties un neņemiet vērā,» piebilst Andrejs. «Vectēvs mums tāds dīvainis.» Viegli pasacīt, taču man ir pavisam neomulīgi..
- Ienāca divi kareivji ar šautenēm.. Leinasaram kļuva neomulīgi..
- Netālu no ieejas durvīm apstājos, man bija neomulīgi ap sirdi.
1.3.Tāds, kur nav patīkami uzturēties (par vietu, telpu).
PiemēriPelēcīga un neomulīga sala pavērās bēgļu skatieniem.
- Pelēcīga un neomulīga sala pavērās bēgļu skatieniem.
- Sētā izskatījās visai neomulīgi. Še gulēja blāķis aptēstu baļķu, tur kaudze akmeņu.. Pa ūku ūķiem bija sabāztas istabas lietas, gultas, galdi, krēsli.
Avoti: 5. sējums