neomulīgs
neomulīgs -ais; s. -a, -ā
neomulīgi apst.
1.Tāds, kas izraisa nepatīkamas (parasti neērtības, neveiklības, arī baiļu) izjūtas.
PiemēriViss beidzās ar to, ka Laimonis sacīja: «Ej projektē savas kleķa vasaras mājiņas un nebāz degunu lietās, no kurām neko nesajēdz.» Dainis .. aizgāja. Pēc tam kādu brīdi valdīja neomulīgs klusums..
1.1.Tāds, kam ir raksturīgas nepatīkamas (parasti neērtības, neveiklības, arī baiļu) izjātas (par psihisku stāvokli).
PiemēriNeomulīgs garastāvoklis.
1.2.apst. Savienojumā ar «būt», «tikt», «tapt», «kļūt» formām apzīmē psihisku stāvokli, kas saistīts ar nepatīkamām (parasti neērtības, neveiklības, arī baiļu) izjūtām.
Piemēri«Jūs neuztraucieties un neņemiet vērā,» piebilst Andrejs. «Vectēvs mums tāds dīvainis.» Viegli pasacīt, taču man ir pavisam neomulīgi..
1.3.Tāds, kur nav patīkami uzturēties (par vietu, telpu).
PiemēriPelēcīga un neomulīga sala pavērās bēgļu skatieniem.
Avoti: 5. sējums