niekoties
niekoties -ojos, -ojies, -ojas, pag. -ojos; refl.
1.Darīt, arī runāt ko nenopietni, bez vajadzības, bez noteikta mērķa. Blēņoties (2).
Piemēri..direktors stāstīja: «Sākumā skolotāja likās spējīga. Stundas vērtēju par labām, bet tad sāku nojaust, ka tajās niekojas, māca kaut ko neatbilstošu programmai.»
- ..direktors stāstīja: «Sākumā skolotāja likās spējīga. Stundas vērtēju par labām, bet tad sāku nojaust, ka tajās niekojas, māca kaut ko neatbilstošu programmai.»
- «Nav ko velti niekoties! Man [brigadierim] viss saplānots uz minūti. Mums taču līdz parītam te.. vēl jāuztaisa asfaltēts pievedceļš.»
- Niekodamās zirga krēpes es sapinu daudzās sīkās bizītēs.
1.1.Izturēties, rīkoties, runāt vieglprātīgi, aušīgi.
Piemēri«..dzīve man vajadzīga tāda, kādu es to vēlos, ne tāda, kādu man dos Planderu Juris.» [Saka meita.] - «Beidz nu, meit, niekoties! Neaizmirsti, ka esmu tava māte, un mātes padoms jāklausa!»
- «..dzīve man vajadzīga tāda, kādu es to vēlos, ne tāda, kādu man dos Planderu Juris.» [Saka meita.] - «Beidz nu, meit, niekoties! Neaizmirsti, ka esmu tava māte, un mātes padoms jāklausa!»
- ..šķiršanās sāpes Nav radītas tādēļ, Lai cilvēki niekotos.
2.Blēņoties1.
Piemēri..viņi [skolnieki] absolūti nemaz nemācījās. Mācāmstundās sēdēja solā un niekojās.
- ..viņi [skolnieki] absolūti nemaz nemācījās. Mācāmstundās sēdēja solā un niekojās.
- ..kaimiņiene.. paziņoja: «Jūsu resgalis pa grāvi niekojas!»
Avoti: 5. sējums