nobrīnīties
nobrīnīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos; refl.
1.Īsu brīdi izjust, arī izpaust izbrīnu.
PiemēriNobrīnīties par jauno vēsti.
- Nobrīnīties par jauno vēsti.
- Nobrīnīties par neparasto dāvanu.
- Un Doņu māte nu jau kuru reizi nobrīnās, cik gan dižens un skaists var būt arī tāds vecs koks..
- «Tu brīnums! Kas tā nu par krišanu!» māte neticīgi nobrīnījās.
2.Savienojumā «nevarēt nobrīnīties»: nevarēt beigt brīnīties.
PiemēriDesmitgadīgais Ansis nevarēja nobrīnīties vien par milzeni, Rīgas kalēju Gustu..
- Desmitgadīgais Ansis nevarēja nobrīnīties vien par milzeni, Rīgas kalēju Gustu..
Avoti: 5. sējums