nodauzīt
nodauzīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Dauzot atdalīt nost.
PiemēriNodauzīt bojāto apmetumu.
- Nodauzīt bojāto apmetumu.
- Nodauzīt netīrumus no zābakiem.
- Visi steigšus skrēja iekšā, nodauzīdami ārpusē.. sniegu no pastalām.
- Dubļus no kājām nodauzīdami, tējnīcā ienāca seši vīri.
- ..Andrejs ienāca istabā. Smagi noāva pastalas, pie mūrīša nodauzīja zemes.
1.1.Atsitot, piesitot, parasti neviļus, negribēti (pie kā), atšķelt, atdalīt nost.
PiemēriNodauzīt krūzei osu.
- Nodauzīt krūzei osu.
- Nodauzīt spainim emalju.
1.2.Vairākkārt sist (piemēram, kājas, arī kādu priekšmetu pret ko), lai atbrīvotu, attīrītu (no kā).
PiemēriDurvis ir vaļā. Nodauzu zābakus pret redelēm, kurām virsū māte uzsviedusi egļu zarus.
- Durvis ir vaļā. Nodauzu zābakus pret redelēm, kurām virsū māte uzsviedusi egļu zarus.
- ..aiz ķieģeļu stabiņa sīks vīrelis.. pret kastes malu nodauzīja javas aplupušo lāpstu.
2.Sāpīgi sasist (ķermeņa daļu pret ko).
PiemēriNodauzīt ceļgalu.
- Nodauzīt ceļgalu.
- Nodauzīt elkoni.
- Vilnis nodauzīja pieri pret cietā metāla šķautni..
- pārn. Cilvēkam ir lielā mērā šī ērmotā dabas īpašība: skatīties allaž sava nostaigātā ceļa pēdās un tur gudrot pārpārim, kā vajadzēja kāju likt, lai nebūtu nodauzījis kāju pie akmens..
Avoti: 5. sējums