noderēt2
noderēt -deru, -deri, -der, pag. -derēju; trans.; novec.
1.Nolīgt (kādu) darbam.
PiemēriKad Jānim apritēja septiņi gadi, māte viņu noderēja par cūku ganu pie Ķīša mājas saimnieka..
1.1.Līgstot norunāt (piemēram, ka izpildīs kādas prasības, ievēros kādu termiņu).
PiemēriTiklīdz puisēns jau tiktāl [tiktāl] bija paaudzies, ka varēja derēt par cūkganu, māte to nodeva pie saimnieka, noderēdama arī sev turpat kādu kaktiņu, kur nomesties.
1.2.intrans. Nolīgt darbā (pie darba devēja).
PiemēriPar gada puisi viņš nebija ne pie viena noderējis, strādāja nedēļām te pie viena, te pie otra saimnieka..
2.Vienojoties izbeigt naidoties, strīdēties.
PiemēriKaukēns: Vai nebūtu labāk, ka tāpat kā vīri sadodaties rokas un noderētu mieru!
Avoti: 5. sējums