nodunēt
nodunēt parasti 3. pers., -dun, pag. -dunēja; intrans.
1.Īsu brīdi, vienu reizi dunēt.
PiemēriUz kāpnēm nodun soļi.
- Uz kāpnēm nodun soļi.
- Nodun mīnas sprādziens.
- Nodun aplausi.
- Nodun pērkons.
- Tilts zem ratiem dobji nodun..
- Uz zārka vāka smagi nodunēja pirmās smilšu lāpstas.
- Ledi nodunot plaisā..
- Āra durvju gongs.. nodunēja melodiski.
2.Dunot virzīties un pabeigt virzīties lejā, nost, gar (ko), pār (ko).
PiemēriGarām nodun vilciens.
- Garām nodun vilciens.
- pārn. Pēc brītiņa gar logu nodunēja pakavi un apklusa ezera pusē.
Avoti: 5. sējums