nogaidīt
nogaidīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Neuzsākt, arī neturpināt (ko), kamēr uzzina, noskaidro (kādus apstākļus, faktus u. tml.).
PiemēriStepiņš nosēdās uz vezuma nogaidīt, ko citi darīs.
1.1.intrans.
PiemēriViņš sasauca zvejniekus kopā, un tie nosprieda vēl nogaidīt.
1.2.Gaidīt, kamēr rodas, iestājas (izdevīga situācija, vēlams stāvoklis u. tml.).
PiemēriNogaidīt, kamēr pāriet lietus.
1.3.Gaidīt, kamēr pienāk, iestājas (izdevīgs laiks, laikposms). Gaidot, piemēram, izdevību, atrasties (kādu laikposmu kur).
PiemēriDaži baroni, kas bailīgāki, pie laika kravā somas, sēdina karietē sievas ar bērniem un sūta uz Jelgavu nogaidīt mierīgākus laikus..
2.Gaidīt (visu laikposmu) un pabeigt gaidīt.
PiemēriNogaidīt skolotāju veselu stundu.
2.1.intrans.
PiemēriJauneklis pieklauvēja. Nekādas atbildes. Brīdi nogaidījis, pieklauvēja skaļāk.
Avoti: 5. sējums