nojaust
nojaust -jaušu, -jaut, -jauš, pag. -jautu, arī -jaužu, -jaud, -jauž, pag. -jaudu; trans.
1.Neskaidri, aptuveni izjust (ko gaidāmu, arī esošu).
PiemēriNojaust nelaimi.
- Nojaust nelaimi.
- Nojaust ko nelabu.
- Nojaust rīcības patiesos iemeslus.
- Tomēr vecā zvejnieka baigās nojausmas nebija izklīdināmas. Viņš nojauda negaisu.
- Es nevaru.. nedrīkstu pavaicāt, tikai nojaušu, ka Toma dzīvē atgadījies kas nelāgs.
- ..viņš sāka nojaust notikumu patieso jēgu, savu ciešanu cēloni.
- Lielais dzeltenais suns, nojautis, ka nu kaut kas nav labi, stāvēja, mēli izkāris, asti luncinādams, un vēroja saimnieku.
- pārn. Vai tu nojaut, egle, stāvot meža malā, Cik no dienām jāpaņem ir daudz, Lai pēc tam, kad zaļais mūžs būs galā, Tev vēl otru mūžu dzīvot ļauts?
1.1.Neskaidri, vāji uztvert (parasti ar redzi vai dzirdi).
PiemēriNojaust miglā krastu.
- Nojaust miglā krastu.
- Savādi likās tas, ka dunoņu it kā skaidrāk varēja nojaust nolejās nekā uzkalnīšos.
- ..drīzāk ar tausti nekā ar redzi [tumsā] nojaušu, ka uz soliņa zem ceriņkrūma sēž cilvēks.
Avoti: 5. sējums