noklausīties
noklausīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos; refl.
1.trans. Klausīties un pabeigt klausīties (ko runātu, atskaņotu u. tml.).
PiemēriNoklausīties pasaku.
1.1.intrans.
PiemēriVīri sanāca pie komandiera skuju būdas, lai noklausītos zēna stāstā.
1.2.Klausīties un pabeigt klausīties (runātāju, dziedātāju, atskaņotāju).
PiemēriNoklausīties referentu.
1.3.intrans.
PiemēriSlaucējam [tirgotājam].. daudz darīšanu ar baronu, tad jau brangi viņā var noklausīties un noskatīties un tā līdz ar lielu peļņu pārnest mājā arī smalkas ierašas.
2.trans. Slepus, arī neviļus, negribēti klausīties un pabeigt klausīties (piemēram, sarunu).
PiemēriUģis.. zina, ka noklausīties citu cilvēku sarunas nav pieklājīgi.
2.1.intrans.
PiemēriUzskaitvedis Huzjata un Vaņas sarunā noklausījās klusēdams, galvu dziļi noliecis pār papīriem.
3.trans. Klausoties uzzināt un aizgūt (piemēram, uzskatus).
PiemēriMāte (saskaitusies): Es vainīga? To tu laikam no tēva esi noklausījies.
4.intrans. Savienojumā «nevarēt noklausīties»: nevarēt beigt klausīties.
PiemēriTālei.. platās acis kā pielipušas Annas mutei, kas drīz.. laidīs laukā tādas skaņas, ka noklausīties nevarēs..
5.nenoteiksmes formā: nenoklausīties [neno!klausīties], apst. nozīmē Norāda, ka ir daudz interesanta ko klausīties.
PiemēriPutni dzied tik skaisti, ka nenoklausīties.
Avoti: 5. sējums