nolīkt
nolīkt -līkstu, -līksti, -līkst, pag. -līku; intrans.
1.parasti 3. pers. Noliekties, arī nosverties uz leju (par augiem, to daļām).
PiemēriJūras vējos nolīkušas priedes.
1.1.Noliekties lokveidā uz leju, (par lokaniem, vienā galā piestiprinātiem priekšmetiem).
PiemēriNolīkusi bērza līksts.
1.2.Būt tādam, kurā ir noliekušies daudzi vai visi koku zari vai augu stumbri (piemēram, par dārzu, druvu).
PiemēriUn rudzu lauki jau smagi un nekustīgi, jau nolīkuši pa vējam..
1.3.Noliekties (pāri kam, pār ko) — par augiem, to daļām.
PiemēriKrūmi.. nolīkst pār dzelzceļa grāvja dēļiem..
2.Noliekties uz priekšu, uz leju (par cilvēku). Noliekties uz leju, tikt noliektam uz leju (par ķermeni, tā daļām).
PiemēriSkrīvera palīgs pavisam nolīcis aiz saviem papīriem.
2.1.Noliekties (pāri kam, pār ko) — par cilvēku, tā ķermeni, ķermeņa daļām.
Piemēri..Jānis atsēstas uz sava vienīgā stiebru krēsla, nolīkst atkal pār piestrīpoto grāmatu.
2.2.Kļūt salīkušam, sakampušam (par cilvēku, tā ķermeni, ķermeņa daļām).
PiemēriMājās slimīgajai mātei meitas bezdarbs uzvels vēl vienu rūpestu nastu un pieliektā mugura vairāk nolīks.
3.parasti 3. pers. Atrodoties saliektā stāvoklī, tiekot vairākkārt noliektam, ļoti nogurt, kļūt sāpīgam (parasti par muguru).
PiemēriRasule ravēja. Mugura nolīka, čulgas delnās piegāja smiltīm un sūrkstēja..
4.parasti 3. pers. Izplesties lokveidā, kupolveida (pāri kam, pār ko).
PiemēriVaravīksnes loks nolīkst pār zemi.
Avoti: 5. sējums