nomīņāt
nomīņāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; trans.
1.Ilgāku laiku, daudz mīņājot (ko), arī mīņājoties (pa ko), sabojāt, iznīcināt (to). Nomīdīt (1).
PiemēriNomīņāt zālāju.
1.1.Ilgāku laiku, daudz mīņājot (ko), arī mīņājoties (pa ko), saplacināt, noblīvēt (to), arī padarīt gludu, līdzenu, cietu.
PiemēriKūdrainā zeme nominēta, visāda lieluma spiras siekiem.
1.2.Mīņājot nodzēst (uguni, ko degošu).
PiemēriNomīņāt liesmas.
2.Uzminot vairākkārt virsū (parasti apaviem), notraipīt (tos). Nomīdīt (2).
PiemēriNegribas.. tūdaļ meklēt, ar ko apslaucīt nomīņātos zābakus.
2.1.Mīņājot (ko), arī mīņājoties (pa ko), notraipīt (to).
Piemēri..sabradāju kājas pa puķu dobēm un no vienas vietas nomīņāju grīdsegu..
3.Mīņājot ievainot, arī nonāvēt.
PiemēriNomīņāt kāpurus.
Avoti: 5. sējums